Stabils darbs – vai pietiekami izdzīvošanai?

Ja ikdienā mēdzam aizdomāties par savu iztikšanu, personīgo vai ģimenes finanšu stāvokli, tas, iespējams, ir pierādījums, ka esam kaut kādā mērā neapmierināti ar situāciju. Šī neapmierinātība rada diskomfortu un mēs sākam prātot par iepriekšminētajām dzīves kategorijām. Protams, var jau būt, ka, domājot par dažādām lietām, vienkārši esam apcerīgā noskaņojumā.

Tomēr šoreiz – pārdomas tieši par pirmo minējumu

Bērnības vasarās, atgriežoties no peldes jūrmalā, allaž vēlējos iegriezties pa ceļam sastopamajās kafejnīcās, kas mudžēt mudžēja no atpūtnieku pārpilnības. Jā, pilnīgi iespējams, ka mani pavadoņi – omīte un vecmāmiņa – vienkārši centās izvairīties no burzmas. Taču man, mazam bērnam, kuram par komunikabilitātes trūkumu raksturā sūdzēties nevajadzēja, vasaras Jūrmalā likās vienīgais „dzīvais” gadalaiks – ar jau pieminētajām kafejnīcām, pionieru nometņu tauru signāliem rītos un vakaros un čalām atrakciju parkos Diemžēl man reti tika prieks redzēt un baudīt saldējumu ar bulciņu vasaras terasēs, un tādēļ lai risinās arī tālākais stāsts.

Iepriekšējā atkāpe ir liecinieks tai pasaules uztverei, kas man kā tipiskai tālaika vidusmēra atvasei (inženieru bērnam un pedagogu mazbērnam) dabiski radās jau tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un kura bija (un lielā mērā joprojām ir) manas, nu jau pieauguša cilvēka, pasaules sastāvdaļa – uztverei, kas šajā gadījumā saistās ar naudu, tās tērēšanas principiem un pārējā man tieši tuvumā esošo un attālināto personu loka finanšu spēju apzināšanos. Atskatījos pagātnē, jo bērna domāšanas piemērs ilustrē, kā, vērojot pasauli, var redzēt to, kas pašam nav dots, un tomēr arī novērtēt savu situāciju pozitīvi vairāk, kā būtu iespējams, sūdzoties un neapmierināti burkšķot par to, ka citiem kaut kā ir vairāk. Tagad, kad manu vēlmju realizācija ir atkarīga no manis pašas darba, pieliktajām pūlēm, izglītības līmeņa -esmu priecīga, ka spēju apgādāt gan sevi, gan parūpēties par citiem. Un, neapšaubāmi, apmeklēt kafejnīcas, kad vien to vēlos un kad vien tas ir svarīgi.