Darbs un darbs

Ko nozīmē daudz strādāt ar sevi, lai uzlabotu kvalitāti? Bez šaubām, ja Tu darba apjoma dēļ izjūti pieaugošu stresu vai Tava draudzene Tevi maz redz, Tu vari sacīt, ka darbs atņēmis Tev daļu Tavas dzīves. Taču daudz strādāt, pavadot neskaitāmas darba stundas, neko tā arī prātīgi nepaveicot, ir daudz ļaunāk. Lai tā nenotiktu, Tev nemitīgi jāsniedz atskaites ne tikai priekšniecībai, bet arī sev, kontrolējot savu laiku un produktivitāti. Efektīvs darbs ar sevi balsta pašapziņu, rada jēgpilnu darbības apziņu un gandarī par pavadīto laiku.

Mēs visi vēlētos padarīt mazliet vairāk, kā šobrīd. Mēs visi vēlamies būt seksa zvēri, lai izpatiktu savai sievai vai draudzenei. Tomēr, lai arī lielākais vairums no mums ir izjutis vajadzību pēc vēl kādas stundas diennaktī, bieži vien laika kapacitāte nenosaka to, cik daudz Tu vari paveikt. Tikai gadījumos, kad ir ierobežots laiks uzdevuma veikšanai. Lūk, te arī atklājām pirmo ieteikumu, kā, strādājot mazāk, padarīt vairāk.

Nosaki laika limitu veicamajiem pienākumiem

Izvirzi darāmo vienai dienai, jo seksa kvalitāte ir būtiska. Ja Tev būs laika plāns, Tu biežāk atcerēsies uzdevumu sarakstu, un tas atgādinās Tev, cik laika atlicis. Padomā, cik ilgs laiks Tev nepieciešams katra uzdevuma izpildei, un ilgākā termiņā veicamo sasniedzamo rezultātu pārcel uz nākamo dienu vai citu laiku. Esi reālistisks darāmā apjoma ziņā, jo darbam jābūt kvalitatīvam. Svarīgi izvirzīt sasniedzamus mērķus, lai stimulētu sevi ar jau padarīto.

Sastādi vienas nedēļas, viena mēneša, viena, piecu un desmit gadu plānus

Apzinies, kur Tu atrodiet šobrīd, padomā, kur gribi būt pēc kāda laika, un pajautā sev, kas Tev jau ir un kā vēl pietrūkst. Tev jāaptver visas savas dzīves jomas, un darbs tajā ir tikpat svarīgs, cik ģimene, mācības un laiks sev. Laiku pa laikam pārskati šo plānu un ievies korekcijas. Kad sastādīts ilgtermiņa grafiks, Tev vieglāk koncentrēties uz tieši šobrīd veicamajiem pienākumiem.

Ievēro atpūtas minūtes, stundas, dienas un nedēļas

Atceries, ka pat vislabākais darbs var ciest no Tavas pārcenšanās. Dienu sadali pa posmiem, starp kuriem ir īsāki un garāki atslodzes brīži; brīvdienas un svētkus izmanto atpūtai un reizēm atļaujies arī pāris nedēļas ilgu atvaļinājumu.

Stabils darbs – vai pietiekami izdzīvošanai?

Ja ikdienā mēdzam aizdomāties par savu iztikšanu, personīgo vai ģimenes finanšu stāvokli, tas, iespējams, ir pierādījums, ka esam kaut kādā mērā neapmierināti ar situāciju. Šī neapmierinātība rada diskomfortu un mēs sākam prātot par iepriekšminētajām dzīves kategorijām. Protams, var jau būt, ka, domājot par dažādām lietām, vienkārši esam apcerīgā noskaņojumā.

Tomēr šoreiz – pārdomas tieši par pirmo minējumu

Bērnības vasarās, atgriežoties no peldes jūrmalā, allaž vēlējos iegriezties pa ceļam sastopamajās kafejnīcās, kas mudžēt mudžēja no atpūtnieku pārpilnības. Jā, pilnīgi iespējams, ka mani pavadoņi – omīte un vecmāmiņa – vienkārši centās izvairīties no burzmas. Taču man, mazam bērnam, kuram par komunikabilitātes trūkumu raksturā sūdzēties nevajadzēja, vasaras Jūrmalā likās vienīgais „dzīvais” gadalaiks – ar jau pieminētajām kafejnīcām, pionieru nometņu tauru signāliem rītos un vakaros un čalām atrakciju parkos Diemžēl man reti tika prieks redzēt un baudīt saldējumu ar bulciņu vasaras terasēs, un tādēļ lai risinās arī tālākais stāsts.

Iepriekšējā atkāpe ir liecinieks tai pasaules uztverei, kas man kā tipiskai tālaika vidusmēra atvasei (inženieru bērnam un pedagogu mazbērnam) dabiski radās jau tālajos pagājušā gadsimta astoņdesmitajos un kura bija (un lielā mērā joprojām ir) manas, nu jau pieauguša cilvēka, pasaules sastāvdaļa – uztverei, kas šajā gadījumā saistās ar naudu, tās tērēšanas principiem un pārējā man tieši tuvumā esošo un attālināto personu loka finanšu spēju apzināšanos. Atskatījos pagātnē, jo bērna domāšanas piemērs ilustrē, kā, vērojot pasauli, var redzēt to, kas pašam nav dots, un tomēr arī novērtēt savu situāciju pozitīvi vairāk, kā būtu iespējams, sūdzoties un neapmierināti burkšķot par to, ka citiem kaut kā ir vairāk. Tagad, kad manu vēlmju realizācija ir atkarīga no manis pašas darba, pieliktajām pūlēm, izglītības līmeņa -esmu priecīga, ka spēju apgādāt gan sevi, gan parūpēties par citiem. Un, neapšaubāmi, apmeklēt kafejnīcas, kad vien to vēlos un kad vien tas ir svarīgi.

Par darbu

Jautājums, vai stabils darbs sedz izdzīvošanai nepieciešamās vajadzības, turpina pastāvēt. No šī viedokļa: mēs taču katrs brīvi varam gribēt vēl. Ja apņemšanās nopelnīt vairāk ir gana nopietna, meklējam algas paaugstinājuma iespējas un papildus darbus. Tomēr vienmēr jāatceras, ka darbs ir ne vien materiāls avots, bet arī prieka un labpatikas ampula: nodarbe pēc rūpēm par ģimenes pavardu (kā, piemēram, mūsu pasaules klases dīva, dziedātāja soprāns Elīna Garanča kādā intervijā minējusi – darbs ir iespēja „aizbēgt” no ģimenes, un otrādi – labā nozīmē), pamats pasaulē, kurā [nu vairs ne kā bērni] esam atbildīgi paši par sevi un varam būt patstāvīgi. Bet, aptverot darba nozīmi kopienas ietvaros, saprotam, ka mūsu eksistencei ir jēga. Protams, cilvēkam nav liegts, un es nevēlos apstrīdēt, ka varam labi un vajadzīgi justies arī, veicot mājas darbus vai tā saucamos gabaldarbus, pasūtījuma un gadījuma darbus. Tomēr, ja runa ir par stabila un neregulāra darba salīdzināšanu, tad vēlos vien piebilst, ka, filozofiskās kategorijās domājot, neviens darbs mums nav pilnībā garantēts rīt.

Mans kritērijs ir labsajūta. Ja izjūtu to, strādājot jebkura rakstura darbu, ja esmu priecīga un pateicīga, tad zinu, ka viss ir kārtībā. Jā, un, protams, arī ar vislabāko algu un visstabilākajā darbavietā mēs nebūtu laimīgi, ja nebaudītu labu veselību un mieru dzimtajā zemē un ja mūs neatbalstītu tuvi cilvēki, ar ko dalīties priekos un bēdās.