Par darbu

Jautājums, vai stabils darbs sedz izdzīvošanai nepieciešamās vajadzības, turpina pastāvēt. No šī viedokļa: mēs taču katrs brīvi varam gribēt vēl. Ja apņemšanās nopelnīt vairāk ir gana nopietna, meklējam algas paaugstinājuma iespējas un papildus darbus. Tomēr vienmēr jāatceras, ka darbs ir ne vien materiāls avots, bet arī prieka un labpatikas ampula: nodarbe pēc rūpēm par ģimenes pavardu (kā, piemēram, mūsu pasaules klases dīva, dziedātāja soprāns Elīna Garanča kādā intervijā minējusi – darbs ir iespēja „aizbēgt” no ģimenes, un otrādi – labā nozīmē), pamats pasaulē, kurā [nu vairs ne kā bērni] esam atbildīgi paši par sevi un varam būt patstāvīgi. Bet, aptverot darba nozīmi kopienas ietvaros, saprotam, ka mūsu eksistencei ir jēga. Protams, cilvēkam nav liegts, un es nevēlos apstrīdēt, ka varam labi un vajadzīgi justies arī, veicot mājas darbus vai tā saucamos gabaldarbus, pasūtījuma un gadījuma darbus. Tomēr, ja runa ir par stabila un neregulāra darba salīdzināšanu, tad vēlos vien piebilst, ka, filozofiskās kategorijās domājot, neviens darbs mums nav pilnībā garantēts rīt.

Mans kritērijs ir labsajūta. Ja izjūtu to, strādājot jebkura rakstura darbu, ja esmu priecīga un pateicīga, tad zinu, ka viss ir kārtībā. Jā, un, protams, arī ar vislabāko algu un visstabilākajā darbavietā mēs nebūtu laimīgi, ja nebaudītu labu veselību un mieru dzimtajā zemē un ja mūs neatbalstītu tuvi cilvēki, ar ko dalīties priekos un bēdās.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *